Tajā laikā pirms 35 gadiem kopā ar saviem vīru kora “Gaudeamus” dziedātājiem piedalījāmies objektu apsardzībā gan Doma laukumā, gan pie telekomunikāciju centra Dzirnavu ielā, daļa puišu bija Zaķusalā. Tajā liktenīgajā 20. janvāra vakarā ar savu divus mēnešus veco meitiņu ratiņos pastaigājāmies gar Bastejkalnu, Iekšlietu ministriju. Tas bija laika posmā starp 19.00 un 20.00. Viss kluss. Cilvēku uz ielām maz. Iegāju atpakaļ mājās (tolaik dzīvojām Valdemāra ielas un Raiņa bulvāra stūrī). Protams, tika ieslēgts televizors, ziņu raidījumā toreizējais premjers Ivars Godmanis mierināja tautu, ka viss mierīgi un barikādes var jaukt nost. Tajā brīdī uz ielas sākās šaušana, kas norisinājās gana ilgi. Un tad pa mūsu kāpnēm sākās liela skriešana ar ieroču grabēšanu, lai tiktu uz jumta. Vēlāk izrādījās, ka caur mūsu mājas bēniņiem tiekot uz jumta, uzbrucēji bija nokļuvuši līdz Iekšlietu ministrijas jumtam. Pavisam drīz apkārt visam rajonam parādījās karavīri pilnā ekipējumā, norobežojot teritoriju no Raiņa bulvāra stūra līdz uzņēmumam “Rīgas ūdens”. Tas ir tas, ko es redzēju tajā vakarā.
Rīgā bija 6 upuri. Arī skolnieks Edijs Riekstiņš, kurš Bastejkalna apstādījumos gadījās pilnīgi nejauši.
Izjūtas? Teikšu godīgi – biju ļoti nobijies, jo man taču bija trīs mazi bērni, no kuriem viens pavisam mazs zīdainis. Kopā ar pārējiem kora puišiem mēs turpinājām iet uz dežūrām, līdz viss beidzās. Vai šodien es ietu uz barikādēm? Noteikti! Lai nav kauns lepni teikt: “Gods kalpot Latvijai!”
Guntars Ozols
